Bezpersoniski es

Es esmu savu sajūtu rakstnieks. Viņš nevis viņa. Es rakstu sajūtās ko vīrietis nedarītu. Tāpēc tik pretrunīgi un neriāli mani stāsti būs. Tie neiekļausies citu dzīvēs tā savējā. Būs liekais, bet nebūs satura priekš citiem. Tu skatīsies debesīs kamēr es par zvaigznēm rakstīšu. Sēdēsi savā atzveltnes krēslā ar tēju un idilliski sūksi jēgu no maniem vārdiem. Tev būs domas un sajūtas, kas paliks starp mums. Un es neticu ka tava vārdnīca ir manējā. Neticu ka zini kāda vārdu kombinācija ir sajūtu vērta ko tagad lasi. Un neticu tāpēc ka neesi man blakus nevis tapēc ka esam tik dažādi.
Un es negribu dzirdēt pārmetumus par to kas ir mans un kas pareizais stils. Labot vārdus un pazaudēt sajūtas ko lasot šīs rindas vienmēr jutīšu.
Komplomentēt par ko?
Ka rakstu savas sajūtas publiski, ka man nav kauns teikt pat ja tas kādam nav pietiekami ētiski?