Un kārteijais čakars.. jau gadiem.. viens un tas pats.
Uz vienas takts dziedams meldiņš, kas nemainās.
Bet viss ir labi, viss ir satriecoši labi, jo nevienam jau neinteresē, kā ir būt man, un priekš kam!
Viss tā pat ir skaidrs, bildes ar platiem smaidiem, ieraksti sociālajos tīklos un vecāki kas var laimīgi kalt plānus par mazbērniem. Gluži kā sapnis, kas sapuvis no iekšpuses. Kā māksla, kas radīta, kad neredzam skeletus aiz tās. Kad izliekamies naivi un nerunājam skaļi. Kad čukstam - kad sirds kliedz, bet nav neviena, kuram rūp.
Dienas paiet ar asarām acīs. Un visi jau pieraduši pie tavas izplūdušās kosmētikas uz sejas. Kā Dali glezna vari apkārt defilēt un neviens neuzdos jautājumu kāpēc!
Tikai nesaki man, ka viss kārtībā!
Šī doma ir pieaugusi manam saprātam kā plāksteris - nenoņemts!
Bez tā es būtu kaila...vaļēja brūce, kas ātrāk gribētu noasiņot nekā sadzīt un turpināt..
Laiks ir tukšs kā mirkļi un tas nebeidzas..
Tik līdz tu pabaro izmisumu, tu gribi vēl..kā bērni Āfrikā, kas baroti ar ēdienu kā es ar jūtām..
No attāluma un pabikstot ar kociņu vai vēl dzīvs.
Un kam, kas ir ēdiens?
Vai tas ir šķiņķis uz sķīvja, kas liek tev dzīvot, vai sajūta, ka kāds to sagādājis, varbūt kādam kas atdevis daļu miesas ir dzīve un kādam ar to visu ir par maz!
