Bezpersoniski es

Es esmu savu sajūtu rakstnieks. Viņš nevis viņa. Es rakstu sajūtās ko vīrietis nedarītu. Tāpēc tik pretrunīgi un neriāli mani stāsti būs. Tie neiekļausies citu dzīvēs tā savējā. Būs liekais, bet nebūs satura priekš citiem. Tu skatīsies debesīs kamēr es par zvaigznēm rakstīšu. Sēdēsi savā atzveltnes krēslā ar tēju un idilliski sūksi jēgu no maniem vārdiem. Tev būs domas un sajūtas, kas paliks starp mums. Un es neticu ka tava vārdnīca ir manējā. Neticu ka zini kāda vārdu kombinācija ir sajūtu vērta ko tagad lasi. Un neticu tāpēc ka neesi man blakus nevis tapēc ka esam tik dažādi.
Un es negribu dzirdēt pārmetumus par to kas ir mans un kas pareizais stils. Labot vārdus un pazaudēt sajūtas ko lasot šīs rindas vienmēr jutīšu.
Komplomentēt par ko?
Ka rakstu savas sajūtas publiski, ka man nav kauns teikt pat ja tas kādam nav pietiekami ētiski?

Par to

Par to, ka laimīgi esam, kad saprotam kas esam kad neskrienam pakaļ un neturam tos kas sen aizgājuši. Kad zinam ar ko rēķināties kad esam vieni ar sevi, kad liekais zudis un klusums ļauj dzirdet sevi. Kad neslīkstam alkās un laicīgās vēlmēs. Vai tad tu esi laimīgs- kas esi? Vai lapiņa ar labojamām lietām vēl stāv pie gultas kā rūgtums nevis vēlme laboties..
Kad beidzam aizmirsties atmiņās un kas kuram pēdējo vārdu teicis, kad vienaldzība pārdzīvota un sajūtu skapis beidzot sakārtots. Un pat ja sagrūs būs labi, jo viss ir izdzīvots.
Patiesībā tukšums ir pārpilnība, kad skumju par daudz un nav neviena ar ko dalīties.
Skumju dziesmu vairāk par pašām skumjām.. izslēgt nevari zaķpastala, uz repeat, kad tava dzīve ar trīsrindu piedziedājumu izdziedāta ..kas gan tu esi ? Kā vērts? Neesi ne rakstnieks ne dziedātājs!