Laiks skrien, pamet mani te, starp izrakstītajām pildspalvām un pierakstu kladēm kurās burti nav burti, bet ķeburi  kur viss uzrakstītais kā akmenī cirsts ir jāzin!
Ir jau oktobris, ārā tumšs, bet piektdien vēl bija kaut cik gaisma...
Rudens ar lielo burtu A -
auksts, drebuļi kratalai lai gan esmu savilkusi mugurā visu, kas pieejams - mazais aukstuma vārgulis!
Neesmu gulējusi, nevaru jau sūdzēties, pati pie tā vainīga, sestdien, svētdien izdomāju atpūsties atkal ar lielo A (atpūta, aizrāvos kā narkomāns  pēc pirmā kaifa)  
Pietrūkst cilvēku, sabiedrības, draugu esmu viena, te tagad, bet galvā nekad xD
Ja sākumā es vēl skaitīju stundas, tad tagad knapi piefiksēju dienas, nedēļas, bail,l ka nepaspēšu, liekas ka jau nepaspēju, bet zinu, ka varu, ja vien pacenstos vairāk, ja nebūtu nogurums, ja izlasot iegaumētu kaut daļu kā citas, jaunākās tehnoloģijas markas... nespēju atsvešināties no visa kam esmu tā pieradusi un nespēju arī padoties, pārāk daudzkas likts uz spēles, par daudz lai pateiktu pietiks ..pašlepnums jau iebarots un tam tač ir pēdējais vārds!
Iespējams, būt vieglāk, ja būtu ar ko dalīties, kāds kas mani apķertu un ietītu siltā šallē pirms izeju no mājas, atbalstītu, kad asarām sprāgstot vēlos padoties. Kādu kam nebūtu vienalga...
Bet varbūt šis kāds jau sen zināms tikai kā zvaigznes debesīs par tālu, lai aizsniegtu un par aklu, lai redzētu...
Varbūt šis ir tikai sapnis, bet varbūt es nekad neesmu sapņojusi...


p.s. Es vēlos, lai uz mana kapakmens iekaļ:

Dzīve ir kā sapnis, tagad esmu pamodusies...