nekas nemainās
laiks skrien
tu
un atkal no sākuma!
Gribas raudāt, bet tik daudz kas salūzis šim pulkstenim,
tas vairs netikšķ,
tas kavē mūsu skatu.
remdē atmiņas un
noslāpē tagadnes sāpju vaigus,
lai atgriežoties varam to atkal dziļi paslēpt -sevī!
Asarām acīs mēs pludinām līnijas,
pielāgojam vārdus un paklusām apmierinām savu sirdsapziņu -
ja tādas vēl būtu!
Skaisti, tik skaisti kā pasakā,
kur princis vienmēr atgriežas
pie savas daiļās sirds atslēgu glabātājas...
Nožēlojami tas skan pēc tik daudz
atmiņām, kas pavadītas ar citām
Glāstiem, kas domāti - ne man,
un mīlestības, kas izlietotas, bet savākta manī!
Zaglis tu esi !
Paradīzi par elli tu dāvā kā lelli,
un pērc un pārdod, maini ja sagribās
un atpakaļ nāc, kad aizskarts tavs gods!
Jo lelle par raganu pārvēršas
un noplēsts tavs zvaigžņu skats,
patmīlība un tavs gars,
kā mežonis ārdās tava sirds,
Tad tik es varu ko līdzēt,
tad tik man ir tas spēks tevi mīlēt!
