Mana mīlestība saldē, saldē, nosaldē, iesaldē uz mūžu, nekad tai netiek pāri, nekad nevar to mainīt, viss tik skaidrs kā ledū, tik auksts, tik tik auksts, ka vēnās plūst ledus, asaras vairs nav no ūdens bet asinīm, bet tu neesi nekas ..
Gribi dzirdēt patiesību, to kuru es tev nekad acīs nepateiktu - mani nogalina tā Jūsu mīlestība, rauj no zemes manas saknes un tik kapā, kapā ar nazi, salātos iekšā!
tā kā bez jūtām, tā kā bez vainas, vispār tik tukša, ka gribas būt citai, bet nevar, vnk nevar!
un kāpēc tas nāk un nāk un aiziet aiziet prom, nekad tas nepaliek, nekad nekas nepaliek, tikai ledus kārtiņa pār vaigiem, pār miesu un es kļūstu par ledu, par ledus klucīti tavā sirdī, ko nevar atkausēt, nevar izkausēt, nevar izgriest ārā un nevar izlikties, ka tā tur nav!
Jo manis tur nav - ir tikai ledus!
Mati melni kā ogle, āda balta kā sniegs, tik lūpas tik kvēlas kā liesmas, pietvīkušas kā gaidīdamas savu princi, kuru ar vislielāko baudu nogalinātu!
Šī vispār nav pasaka par pelnrušķīti un 7 vīriešiem, bet par ko līdzīgu, tur bija meitietis, tur bija daudz vīriešu un visi kā akli tik par viņu vien, par viņu vien jūsmoja, mīlēja, ka pat apglabāja stikla zārkā kalna galā, patīsim bik atpakaļ |<| Es nerunāju par mīlestību un es nerunāju par varoņiem, es runāju par stikla zārku kalna galā, kurš nekad nepaliks tukšs un atkal Rainis & Aspāzijas kopdarbs!
Mīli mūžam, mīli mani, mīli visu, kas man ir, mīli mana stikla sirdi, mīli manu ledus ādu, mīli to, ka mīlas nav, mīli to, ka tev tā nav, mīli mīli mīlestību, neaizmirsti kam tā nav!
