Miers..
beidzot ..klusums..
nekādu cilvēku uzmācīgās gūzmas
tikai es
vakars un vējš, kas aizmes manas domas
un varu aizmirsties
nedomāt uz sekundēm, ko apreibina dūmi
varbūt aizbēgt no gaismas, no atbildības, pienākuma smakas
tikt projām no visa
tikai mirklis - perfekts
mēness slēpjas aiz mākoņiem
cilvēku sadegtās gaismas logos
čalošanas uz soliņiem un putnu saucieni starp bloku mājām
sauksim to par burvību
nedaudz vientuļu, bet manu
negribas vairs domāt
viss kas noticis
gribētos aizbēgt un šai tukšajā realitātē nodzīvot jau minūtes...
vai apzināties, ka šie mirkļi ir domāti, lai aizpildītu tukšās sajūtas
varbūt kāds pietrūkst
varbūt..
varbūt esmu muļķe, ka domāju ka spētu no tevis paslēpties
tirpas pār ķermeni
kļūstu vāja
pati sev
satumst
ir pārāk tumšs, lai atzītos
ka neesmu vienaldzīga
ka ir lietas kuras paliek
ir cilvēki kuru vieta manā dzīvē nav aizpildāma
prāts apskaidrojas
cilvēku balsis kļūst skaļākas
putni kliedz un mēness ir pazudis
rakstu par to ko pirms sekundēm domāju un cik nepareizi tas šeit izklausās
truli
