tu mans vecais mīļais plīša lācītis, tik mīksts un nodilis, no mīļošanas manas, noņurkāts un nomīlēts un vīlēs pušu, bet neaizvietojams un tad tu labā mamma nopērc jaunu, veco izmet un gaidi prieku, sajūsmas pilnu smaidu uz sava bērna sejas.
Un viņa smaida!
Neizlaiž savu jauno mantiņu no rokām, katrs rīts un katrs vakars sajūsmas pilns skatiens.
Visiem jauno mantiņu izrāda un mammas sirsniņu priecē ar saviem jaukajiem smiekliem.
Ar dienām sajūsma par jauno krīt un lēnām zūd..līdz jaunā mantiņa pie vecajām stāv un vairs nav svarīgi -modernākā vai mantojumā mūžīgi.
Tad pēkšķi asaras kā auzu pārslas birst..un nav vairs sirsniņā miera ne brīža un viss ir nepareizi, nekas vairs nav tā kā vajadzētu, viss ir sajucis vietām un nekam nav jēgas, ja nav tā ko pirmās actiņas redzēja un rociņas tvēra..
Apjukums, haoss nekas vairs nav atgriežams, spožās mantiņas nemirdz mūžam un prieks nav līdzsvars skumjām.
Lieks tas jaunais - ja vecā nav, nepaķersi un nepiespiedīsi pie sirds, elpu neaizraus un neraudāsi piespiežot pie sirds
Un laiks lēnām savu zobratiņu griež, viss iet un pazūd ..
Atmiņas paliek par mirkļiem kad bija mums viss un par to kas iekaroja mūsu sirdi ar uzmanību!
un nu pasaki kas vērtīgāks, kurš mirklis mūžīgs un kurš izgaisīs?
ja nekas nav mūžīgs, kā šī sajūta
kad ir un nav viens un tas pats..
