Es nespēju pateikt..
Aiziet likās vieglāk!
Atvadīties nebija jēgas
Vārdi iesala tur pat kur palika mani pēdējie pieskārieni
tur pat blakus, bet tev tie bija vienaldzīgi
Tu gribēji savu mazo izrādi:
Skumjās acis un mūžīgās ilgas,
kas jau gadiem izdedzinājušas caurumus mūsos.
Es atvadījos - pie kura vēlējos atgriezties
Neatskatījos, lai nekad neviltos
Gribēju apmaldīties,
bet tu nebrauktu atpakaļ..
Nožēla sāpina citādi!
Atbildība, pie tās tu mani turi - kā suni
Aiz siksniņas cieši
Un ceri, ka neaizbēgšu..
Gribu atgriezties, pēc katra momenta
pēc vietas ar tevi un slapjām kājām un salijušiem matiem
pilnīgi nekāda un tomēr mājām.
