kauns

Parunāsim par kaunu, par to kas mums patiesībā liek justies slikti un nepilnvērtīgiem, kas mūs grauž u māca pat tad kad esam vieni, kas ieliek mūs rāmjos, kurus neapzināmies un kurus nekad neesam radījuši, bet dzīvojam jau gadu simtos vienās un tajās pašās normās, kuras gan zina labāk kā ir labāk būt mums!
Un man ir kauns, iziet no mājām bez jaunas sejas, bez drēbēm ar brendu ko atpazīs citi, bez veselas ādas un tvirta dupša. Bez puiša kas būs kā foto modelis un uz kura fona izskatīšos daiļa.
Un mājās staigātu kaili kā no ēdenes dārza nākuši un baudītu viens otru kā pirmo reiz satikuši.

Bet man tik ļoti kauns, ka neesmu žurnāla vāks un drēbes mani paslēpj, ka nespēju novilkt tās tavā priekšā, kā tu manā. Kad kautrējos skatīties tev acīs, bet vēl vairāk baidos kad novērsīsies un redzēsi mani bez visa tā kas mani paslēpj. Kur ir vieta man zem segas..tumsā pieskaroties pašai sev, jo no tevis tik ļoti kauns. Kauns kas iemācīts, bet nekad nav saprast, kad sajūtas pareizi nepareizi sauc, un tu apmulsti pats.

Kā gribētu pateikt tev beidz..nelikt tev aiziet vai neizpratnē skatīties uz mani kā mazu bērnu kas raud..

racionāli?

dažreiz bailes neslēpjas lietās mums apkārt vai vispārzināmos faktos, tās slēpjas mūsos un saēd mūs, mūsu pašapziņu, sajūtas un smaidus ko veltam citiem, mēs kļūstam par daudz pat tad kad esam apģērbti.
Kad gribam novilkt drēbes ar sevi un neatstāt skatienam neko citu, kā vien kaulus un ādu, vai tas ir tas kas mēs esam vai tas kas vēlamies būt. Un spogulis kā ienaidnieks jau kopš dzimšanas, kaut kas kas atgādina mums ka esam tādi kā esam, ka neesam mūsu iztēlotie citi, kad nespējam mainīties kā mūsu domas un rīt sākt no sākuma.
Kā var meklēt kādu ar ko pavadīt kopā mūžu, ja baidāmies paši no sevis. Baidāmies būt mēs paši, baidāmies redzēt sevi no malas un pavisam kailus, bez kosmētikas, drēbēm un sabiedrības normām..
Kas mēs esam kad neesam tas ko no mums sagaida citi, bet esam mēs paši?
Kāpēc mēs kaunamies būt paši?