Skats no cita punkta

Agrāk viss bija citādāk. Viena baltmaizes šķēlīte ar tikko ceptu karstu sieru...siermaizīte. Tā pati. Tēja ar 3 karotītēm cukura pirms miega. Serberta tortīte ar krūzīti piena.
Varbūt es vienmer esmu bijusi nedaudz traka.
Bet mana realitāte ar banānu kasti pie gultas bija bērnības dienu atmiņas.
Viss mainījās bet tik pat daudz nē. Vispār perspektīvas jautājums kā atgriesties pagātnē un tomēr palikt šeit. Pults ar kanaliem kas ir gadi dzīves. Notikumi un pavisam vienkāršas dzīves perspektīves kā brokastis.
Es vienmēr esmu bijusi brokastu cilvēks. Tās bija kā starta podziņa, mazais dzinējs. Kas gan cilvēks ir bez tās - vilks?
Kāpēc atrakciju parks bērnībā bija tik liels un tagad sarucis maziņš? Kopš kura laika lielā krūze kļuva par parasto un mēs nopirkām lielāku?...milzīgu? Vai tēja tajā garšo vairāk? Varbūt mēs kļūstam par milžiem nevis izaugam par cilvēkiem. Vai rokas ir domātas, lai tagad nestu vairāk? Kāpēc mums vajag mērtrauku.... jo neticam vairs savām sajūtām?
Viss ir kļuvis par vairāk. Brokastis ir izaugušas no sajūtām par kalorijām kuras varam noskenēt caur barkodu. Kur ir tabuliņa ar mīnusa zīmīti pie piena ar 20 gramiem šodienas uzņemtā cukura. Un man likās ka viņa ir traka ieberot 4 karotīti cukuru savā mazajā ekspreso krūzītē, kas vispār nekad nav bijusi maza. Iespējams es lasu savas lielās krūzītes domas par to visu. Diez ko tā par to domā?
Brokastu jogurts ar 3 in 1 kafiju. Ja skaitītu kalorijas es sajuktu prātā...japāņiem ir 200 kcal brokastis..bet man nekādīgi nesanāk zem 400..
Un tad pēc gada tā krūzīte vairs nebija tā kas agrāk. Vai viņas aug? kā mēs ar gadiem...tilpumā?!
Mēs izaugam un lietas kas agrāk likās lielas saruka...tagad kad turpinam augt platumā vai tas pats nenotiek ar pārtiku kura acīm manāmi sarūk? Kā torte kura sarāvusies apakštasītes lielumā. Un tagad mūsos ielien vairāk tās...
Nokrāsots cukurs ar zemesriekstu sviesta glazūru uz tavas mazās apakštasītes ar dienas kaloriju daudzumu!

Zemesriekstu atmiņas

Agrāk tas bija retums, ta teikt mazs brīnums, ko nogaršoju reizi gadā. Nebija nozimes tā svaram, ražotajam kur nu vel kaloriju daudzumam uz iepakojuma. Tas parādijās un pazuda manās plaukstās. Tā garša savaldzinaja katru manu garšas kārpiņu un nakamajā rītā pameta kā tādu ielas meitu.
Un tagad kad zemesriekstu sviests jau ieputejis starp citam lietam. Kad tā vērtība ir tik liela cik aizkavējies acu skatiens tai pārslīd pāri. Kad cena nav izmērāma naudā bet sajūtās. Tur nu tu stavi...jau menesi pāri un gaidi savu deriguma termiņu kas apelēs pie tavas sirdsapziņas. Un garša...tā garšo pēc taukiem un kalorijām. Kuras tevi sagaidis no rīta kā paģiras.