Viens autobuss, viens smacīgi mitrais gaiss, ko katrs velk savās infekciozi piesmēķētajās vai slimajās tuberkuloznieku plaušās, es esmu te pa vidu, man ir jāelpo ....elpo, elpo šie vārdi vairs nesēž manā galvā, ir tikai instinkts nemirt, elpo, elpo es gribu vemt, es nespēju to gaisu elpot iekšā atkal un atkal, liekas, ka es vemju un tagad turp un atpakaļ un atkal no sākuma.. bāc esmu cilvēks, kādas tad vēl cilvēktiesības, es tevi labprāt .... jo tu elpo manu gaisu, manu, manu, man nevajag tavus baciļus, tavu dvaku, kas dzen mani izmisumā ar katru elpas vilcienu, es skaitu: ir jau 20 minūtes, bet nekas vēl nebeidzas, vēl 2 pieturas, kad gaisam apmainīties ar nedaudz svaigo Rīgas toksisko izotopu un mutagēno ķimikāliju jūkli, kas dod kaifam līdzīgu sajūtu, izkāpjot no autobusa, kas mani apdullina, sniedzot sajūtu, ka esmu laimīga līdz brīdim, kad manas bērna acis piedzīvo kārtējo sapņu sagrābšanu starp rudens lapu kaudzi un bērnības priekiem, un mūsdienu pienākumu!
BB neaizmirsti rītdien nomirt FU*K U
