Miegs...fizioloģisks process, kurā cilvēks...izdzīvo savas zemapziņas slēptākās vēlmes, plašākās iespējas un bezgalīgās impulsu kombinācijas...bet tas, tik vien, lai mēs pareizi funkcionētu. Kāpēc viss skaistais tiek padarīts par mehānismu, kurā galvenā funkcija dogmatiski nosaka kā tam būt? Kur pazūd lietu maigums un netveramais skaistums? Kur paliek mirklis, kad es pasmaidu, lūkojoties autobusa logā, slidināmies lietus pērlītēm...kur paliek šis mirklis mehānismā, ko var izskaidrot garā zinātniskā apcerējumā, kur kvantitāte izveido statistiku mērauklu visam, kas pirms tam bija vienkārši brīnums? Es sapņoju? Nē, tā ir tikai labākā variācija ar lielāko iespējamo varbūtību...
Skumji, bet tu nevēlies, lai skumstu. Tev patīk brīnumi, kuriem esi atradis savu zinātnisko definīciju...piemēri, kuri nav izskaidrojami ar vārdiem, kurus pazīsti!
Tevi apbur sajūtas, kuras nav radītas, lai kalpotu subjekta lietderībai. Balts un melns!
Tu redzi, tu sajūti ...to, bet mehāniski nogalini...to, ko mēs visi redzam, bet nesaprotam.
Un tu vēlies netraucēt? Netraucē man just tavus pirkstus uz klaviatūras, kad mehanizē sajūtas uz baltās lapas. Kad tavs mirklis ir nosūtīts un gaida manā pastkastītē!
Vai tu gaidi atbildi uz jautājumu, kuru nevari izdvest? Vai laika minūtes liek tev ilgoties citu?
Savādi, tu raugies uz mani. Salīdzini, izmēri un kvalificē, lai saprastu, kas es esmu.
Baidies atrisinājumu, tāpat kā noslēpumu. Tu esi tas baltais papīrs, uz kuru mani zīmē, dzēs un labo. Tinti no kritušām zvaigznēm tecini, bet mīlestībai - netici...loģiski secini!
