Tur nu viņa sēdēja
Ne čukstu, ne mazāko kustību.
Ar stiklainām acīm un ādu kā zīds
Viņa lēnām iemīlējās...
Bija pienācis brīdis, kad viņas sirds pukstēja lietus ritmā
un viņa bija tikai vēja varā...
Viņa nespēja kustēties
viņas āda juta simtiem lietus sitienu,
atgādinot visu ko viņš licis viņai dāvāt papīram.
Bet viņa bija kā liesma
Nedzisa,
nekusa,
tikai tur sastingusi sēdēja
kā apburta
acis nenovērsdama,
vērās viņā
nespējot novērsties
glāstiem, vēja čukstiem
un tad
viņas lūpas nodevīgi izdvesa vienu vārdu
rudens...
No comments:
Post a Comment