dažreiz bailes neslēpjas lietās mums apkārt vai vispārzināmos faktos, tās slēpjas mūsos un saēd mūs, mūsu pašapziņu, sajūtas un smaidus ko veltam citiem, mēs kļūstam par daudz pat tad kad esam apģērbti.
Kad gribam novilkt drēbes ar sevi un neatstāt skatienam neko citu, kā vien kaulus un ādu, vai tas ir tas kas mēs esam vai tas kas vēlamies būt. Un spogulis kā ienaidnieks jau kopš dzimšanas, kaut kas kas atgādina mums ka esam tādi kā esam, ka neesam mūsu iztēlotie citi, kad nespējam mainīties kā mūsu domas un rīt sākt no sākuma.
Kā var meklēt kādu ar ko pavadīt kopā mūžu, ja baidāmies paši no sevis. Baidāmies būt mēs paši, baidāmies redzēt sevi no malas un pavisam kailus, bez kosmētikas, drēbēm un sabiedrības normām..
Kas mēs esam kad neesam tas ko no mums sagaida citi, bet esam mēs paši?
Kāpēc mēs kaunamies būt paši?
No comments:
Post a Comment