Mājas

Es nespēju pateikt..
Aiziet likās vieglāk!
Atvadīties nebija jēgas
Vārdi iesala tur pat kur palika mani pēdējie pieskārieni
tur pat blakus, bet tev tie bija vienaldzīgi
Tu gribēji savu mazo izrādi:
Skumjās acis un mūžīgās ilgas,
kas jau gadiem izdedzinājušas caurumus mūsos.

Es atvadījos - pie kura vēlējos atgriezties
Neatskatījos, lai nekad neviltos
Gribēju apmaldīties,
bet tu nebrauktu atpakaļ..

Nožēla sāpina citādi!
Atbildība, pie tās tu mani turi - kā suni
Aiz siksniņas cieši
Un ceri, ka neaizbēgšu..

Gribu atgriezties, pēc katra momenta
pēc vietas ar tevi un slapjām kājām un salijušiem matiem
pilnīgi nekāda un tomēr mājām.