Nedrīkst!

Tikai mazu gabalinu tik mazu, ka kungis pat nepamanis tik bišķiņ putukrejuma uz pirksta galiņa..vienu dzerveni pudercukurā un aprit vulkana izvirdumā savās alkas pēc tā ko pasaule saka nedrīkst. Tas nav tev, tur par daudz, tas par garšīgu, noteikti nokrapsies un apedīsi par daudz. Nodeveja pret sevi, savu pratu un kontroles mehanismu kas visu uztur pareizi ar lielo p. Sabiedrība ar visu ko nedrīkst un cilvēks ar mūžīgo par maz. Visu vai neko. Fatāli mirt sabiedrības normās kā zvaigzne. Tāla un auksta, atmiņās dzīvo un jaunu modeļu sirdis silda. Un ja visu, tad pagrimumā un kaunā ar to dzīvot! But sev bet slēpties laternu gaismās. Baudīt dzīvi no punkta kur bauda uz agonijas sliekšņa spēlē klasītes ar vājprātu. Un tu gribi mirkli par ko nemaksāt ar mūžīgu vel mazliet. Tu gribi dzīvot ar visu ko tev sniedz un neteikt nē. But un baudīt nevis slēpties un gaidīt kad..viss ko tu vēlies būs pareizi.