Lašara

Īstenībā to ko teikšu vajadzetu paturet pie sevis. Visdrizāk aizmirst vai vnk nepiegriest īpašu ieverību. Īsak sakot briesmigākā seksa vesture manā dzīvē.
Iespejams, ja tā būtu lielāka, statistiski izlidzinatos vidējie lielumi un tā nebūtu tik briesmīga. 50% vissu gadījumu ir atsaucami atmiņā ar kaut ko bezgaršīgu un sausu, bet emocionāli meksikāņu seriālu.
Man sekss ir deserts un es esmu saldummīle visaugstākajā tās pakāpē. Tā ir nepieciešamība pilnvertības sajūtai. Citi to sauc par garšvielu izvēli pie laba ēdiena citi par smaržām, kas izceļ tavu dvēseli. Katram tas ir vai būs kas cits. Un te nu lūk ir caurums par ko runāšu.
Jūs atceraties visus tos random faktus ko skolā, internetā vai no draugiem esat dzirdējuši. Tie ir kā mazi traipiņi uz grīdas. Tie tur ir bez zināmas jēgas vai vajadzības. Tie uzpeld sarunās un paliek aizkadrā ikdienas ritmā. Un tomēr tie tur ir.. gluži kā slikta pieredze seksā. To nevar aizmirst vai izlikties, ka tādas nekad nav bijušas. Psihologi un citi prāta speciālisti šinī brīdī skaļi sašutīs un noraidoši pamās ar galvu, bet es nevēlos runāt par ko dziļi traumatisku un iespļaut katra lasītāja sirds stūrītī. Istenībā es gribu šo pleķaino grīdu parādīt visā tās košumā.
Es gribu parunāt par kinētiku starp diviem ķermeņiem kuri kustas katrs ap savu asi radot disharmoniju aktā un haosa sajūtās pēc tam.

Ķermenis ir mašīna. Tas ir gigalntisks vibrators ar daudz un dažādiem knifiņiem un trikiem ar ko pārsteigt otru. Tas nav tikai nekustīgs gaļas blāķis, kas guļ uz muguras un laiku pa laikam izdveš nopūtas kā atgādinājumu, ka - es tur lejā vel esmu dzīva.
Utopiski ir tas, ka tos kuri atklāj savu ķermeni un to kā to izmantot daudzpusīgāk ir apzīmējami ar dažādiem ciniskiem apzīmējumiem. Turpretī pārējie par normu -bluķveida normu.

Un tomēr es to rakstu no sievietes perspektīvas kā ir justies, kad viņam nav ne mazākās nojausmas par to ka lietas darāmas arī citādi. Par sajūtu atrasties gultā ar seksa kropli. Kur viens ieteikums nonāk pie cita uzbrauciena..un beigas..nu jūs zināt to sajūtu, kad nākamajā rītā gribat pēc iespējas ātrāk nonākt mājās ieiet dušā un noskalot visus pieskārienus. Atbildes uz sms īsti nav.

Par sajūtu tas ir vienīgais ko vēlos apskatīt. Par sajūtu, kas rodas pirms, bet to noskalojam alkoholā, fiksi padaram lietas kā iedzeram zāles kā pateicību par kaut ko, īstenībā neko, jo nav iemesla darīt ko intīmu otra vārdā. Un tad vel ir tā sajūta, kad viss jau cauri...it kā kāds būtu izgriezis sniegpārsliņu no tavām sajūtām. Tik tukšas kā sietiņš. Viss birst cauri un tu jūties tukša. Paiet dienas un tā sajūta pāraug riebumā. Kā āda no kuras neizlīst. Sabojāts mirklis baudas. Kas neviļus liek to salīdzināt ar kaimiņu izvarotāju - meža veci, kuram pāri 40 un rokās maigi samtains kabatslakatiņs ar hloroforma smaržu. Ja nu tā ir tava labākā bauda līdz šim? Vai sajūtas būs tādas pašas kā ar to puisi, kas grieza sniegpārsliņas?

Meksikāņu seriāla cienīga emociju vētra, kur tu esi galvenais un visi pārējie varoņi.