kad pārmetu.. kliedzu un kā bērns uzvedos.
Pie tavām drēbēm turējos,
un acīs kvēli raudzījos.
Un tu teici, ka sūtīsi mani atpakaļ,
izlikies kad neredzi - vārdus kā divpadsmit stāvu mājas gāžamies
Bet kad apklusu..piespiedi klāt, lai neaizmirstu.
Un tu gribi, lai atvados!
Lai tev paliek pēdējās bučas robi uz sejas
Daži lauzti kauli un līdzi ņemamas sajūtas.
No comments:
Post a Comment