Daudzpunktes

Nogurusi, pietiek mani mocīt ar tiem visiem varbūt, ja negribas pat atbildēt uz vienu vienīgu jautājumu...
un piespiest klāt, lai katru reizi laistu vaļā.
Skatīties acīs un teiktu viss būs labi.
Kāpēc, tas viss?

un vēlēties jau simto reizi vienu un to pašu, un aiziet prom, vairs nesakot neko.
Varbūt to vajag tev, ne man.
Nav tukšuma kurā dzīvot, ir divas dzīves kuras dzīvot..ne savienot!
Varbūt reiz, kad beigšu cerēt tās piepildīsies...pēc miljoniem gadu kad zvaigzne nokritīs..
un varbūt to man vairs nevajadzēs, tad kad visa būs gana.

Un tās daudzpunktes kā šāvieni galvā, ne kā cerība tavos vārdos liekas.
Un lietas ko dod, kā polietilēna maisiņi manā dzīvē krājas, tik lieku čupiņā vienā tad otrā.
Un ilgas kad pāraugušas ar nezālēm, kad virs nezini ko kādu dien gaidi, kad vairs nepienāks ziņas..
un ko tad?


un kam to stāstīt, ja zinu šo stāstu no galvas?
kas raudās bez mani, kad beigšu to naktīs darīt?
neuzrakstīta novele ...laimīgu beigu nebūs tur tas stāsts

izārdīta mana pasaule, ko dzīvoju tev..tukša kur dzīvoju sev.
bet tu nežņaudz tu dzīvo, bez manis un tev ir mērķis iet
un kādu dien es teikšu: varbūt tā labāk, varbūt bez tā visa nebūtu šī..
smaida, kas izgaismotu dienu un izdaiļotu nakti.