Jau pirms iekāpšanas autobusā noris šķiru cīņas par iekāpšanu pirmajam, labāko vietu ieņemšana. Pieturu stratēģija liekas vienkārša tikai no pirmā acu uzmetiena. Precīzāk neviens to neievēro.
Tālāk no pašas pieturas stāv sabiedrībā izraidītie: pīpētāji, riteņbraucēji vai māmiņas ar ratiņiem. Pieturas soliņi ir burtiski rezervēti vietējiem tantukiem, kuru eksistence visdrīzāk sākusies uz tiem pašiem soliņu pirmsākumiem. Tikai bērni un studenti saprot skaudro realitāti..sēdvietas ir domātas pensionāriem. Kādu dien gribētu uzrakstīt kādu socioloģisku rakstu par to kā demogrāfiskās izmaiņas ietekmē varbūtību apsēsties cilvēkiem līdz pensijas vecuma, bet labi to kādai citai reizei.
Pieturu republika ļoti atšķiras no jebkuras citas mums zināmas sabiedrības struktūras, ne vien sociālā bet arī iekšējās hierarhijas ziņā.
Gados vecākie cilvēkiem ir absolūtas un neierobežotas tiesības smirdēt! Ja mēs runātu par piesārņojumu, viņus es liktu blakus plastikāta un stikla konteineriem, kā īpaši bīstamus.
Jau ar pirmo diskusiju, tu apzinies ka esi zaudējis: "Jo viņu laikā tā nebija..." Tam nav nozīmes ka dzīvojam citā gadu simtenī, ir mainījusies ne vien tehnoloģija un zināšanas par to kas lācītim vēderā, bet arī sabiedrības vērtības un pieņēmumi. Vispār nekas nav svarīgi, galvenais:" Ka manā laikā viss bija citādāk!".
Atveras durvis un tu jau pēkšņi pamani ka esi pats pēdējais lai iekāptu.. Kas notika? 3 sekundes ne vairāk un soliņu rezervētāji, jau ir priekšā, lai ieņemtu atlikušās labākās vietas. māmiņas ar bērniem iekāp pēdējās, jo daba viņām nav devusi pārtikušu tēviņu, lai viņām nevajadzētu braukt ar sabiedrisko transportu.
Iekāpjot sabiedriskajā transportā, tu paraksties par gaisa deficītu, smaku dažādību, runas brīvību un viegliem miesas bojājumiem.
Domājams katrs ir braucis piebāztā autobusā sastrēguma stundā ar bomzi...
Domājams nav nepieciešamība tevi lasītāj ar to sīkāk iepazīstināt.
No comments:
Post a Comment