A un B

A: a tu nebaidies, ka viņš tevi krāps?
B: nē
A: bet viņš taču ir krāpis visas savas meitenes
B: varbūt tam bija iemesls
A: tu esi naiva muļķe, ka domā ka ar tevi tas nekad nenotiks
B: es tā nedomāju
A: es tevi nesaprotu
B: esmu bijusi abās pusēs, gan ko krāpj, gan kas krāpj, atšķiras tikai sekas ar kurām mums pēc tam jāsadzīvo. Kad tevi krāpj, tev ir jāpiedod, jānoliek malā pazemojums, vainas un dusmu sajūta un jāpieņem ka ir problēma un kāds ir izvēlējies šo ceļu kā to risināt. Kad pats krāp, tad tev pašam ir jāsadzīvo ar tukšumu ar vainas apziņu, par savu rīcību. Nav jau cilvēks kas tavā vietā to nožēlos, nav arī tā, ka to aizmirst, tas vnk ir kaut kas tāds no kā tu baidies, ka izdarīsi vēl reiz, ka nepiedos, ka viss vairs nebūs tā kā bija.
A: bet tas taču ir nepareizi un slikti!
B: var jau būt..es nezinu
A: tad jau tu to atbalsti!
B: nē, neatbalstu, tā pat kā nenosodu, tā vnk ir.
A: un ko tu darītu, ja viņš tevi krāptu?
B: darītu to pašu.
A: krāptu?
B: jā, liktu izjust abas šīs lomas.
A: kāpēc? tad jau tu nebūsi ne par mantu labāka par viņu!
B: bet es jau arī neesmu. Mēs izvēlamies cilvēkus kā mēs paši un tad cenšamies mainīt viņus, iztēloties, ka visu kontrolējam un ka dzīvojam pasakās. Realitāte ir par skarbu, mūsu prātam, tā atņem vietu kur sapņot.
A: kāds tam sakars ar krāpšanu?
B: vistiešākais. Mēs risinām savas problēmas izvēloties jaunus cilvēkus, lai risinātu savas vecās problēmas. Tikai problēmas nepazūd, tās savairojas starp cilvēkiem.