Klausos Hollywood Undead un skatos viņa profilu..sirdī nedur, lai gan mūsu laiks ir sen zudis, laiks pagājis un viss kas bijis pagaisis.. un tomēr gribas viņu satikt un pateikt -Paldies, par to ko esmu kļuvusi par to kas bijis, par labo, par skaisto un par laiku ko nekad neuzskatīšu par izmestu. Viņš ir laimīgs un es arī..laikam..dažreiz liekas, kā būtu ja mēs nebūtu .. bet tad nebūtu tā kas ir tagad un es nekad neizvēlētos to mainīt. Ir lietas kuras skaistas ir tikai tad, kad saproti ka tās ir beigušās un nebija gluži tev, vnk tu biji tajās.. biki par ilgu un aizmirsi dzīvot tālāk! Acis noslīd zemāk uz attiecības ar xxxxx xxxxx Klik Skaista, zilacaina skaistule paveras manam skatam. Bez sarkasma vai fūuu. Viņam ir laba gaume :P
Reiz biju kā bez prāta viņa dēļ, tad nespēju pārdzīvot nodevību, melus un visu to ko ietērpa vārdos kurus izrunā kā lodes. Kur tas pazudis? Kāpēc es neienīstu katru savu atmiņu kurā ir tikai viņš? Kāpēc spēju smaidīt un izjust biki neērtību kad redzu vīna profilu, par ko mulstu uzklikšķinot viņa aktivitātes, bildes...Vai tās vēl ir jūtas? Vai ir? Nope, tā ir veca aizraušanās, kas bija, tad kad manam teļukam aptrūkās meksikāņu melodrāmas, bet dzīvē pietrūka aizraušanās ;D
Viss apnika, jau ..atmiņas ir skaistas, bet kad sākam tajās aizkavēties, nāk skumjas par lietām, par kļūdām kuras nespējam labot, par tām kuras varbūt nekad nebūtu bijušas bez mums! Gribas noželot, un gribas aizmirst, bet dažreiz liekas, ka tās ir kā žog,s kas mūs sargā vienu no otra no vēl kādas kļūdas, ko varētu izdarīt... ja pārdomātu.
No comments:
Post a Comment