| Erna Jureviča | |
| APBURTAIS MEŽS | Visdziļākā ziemas vidū Mežs saplaukst sarmas ziedos, Un zvaigžņota aizdegas nakts. Ne vēja pūsmas, ne spārnu vēdas. Ne puksti no stingušās zemes krūts. Tik klusums uz mēness stariem Auž sapņus bez skaņām, kas dzied. Zem sarmā ziedošā koka Stāv cilvēks atsegtu galvu Un skatās, un nezina, kur iet. Tik tālu šķiet trokšņainās ielas, To apburtais mežs tur ciet. |
Saturday, 30 April 2011
Bišķiņ dzejas
Subscribe to:
Post Comments (Atom)
No comments:
Post a Comment